Humanitāro zinātņu pasniegšanas specifika tehniskajā augstskolā: pieredzējuša pasniedzēja skatījums

Ar gadiem skolēni arvien mazāk pakļaujas diferenciācijai: atmiņā paliek daži labākie, par kuriem tu centies un atdod visu iespējamo, un galvenā pelēkā masa ir maz prieka – labākajā gadījumā viņi pievienosies steidzīgo pulkam. retināt strādnieku šķiru, sliktākajā gadījumā viņi tiks marginalizēti un nepielūdzami ieslīdēs līdz pašai “apakšā” dzīvei, kur pavadīs pārējās dienas, ja politiskajā arēnā neparādīsies jauns Žirinovskis, gatavs vadīt šo baru. aizvainotajiem un mazizglītotajiem lumpeņproletāriešiem.

Problēma, kas jau sen ir hroniska un tāpēc uzreiz krīt acīs, strādājot ar pirmkursniekiem, ir plaisa starp skolas un augstskolas prasībām jeb precīzāk – reflektantu nesagatavotība un nepielāgošanās jaunajai videi. Pirmkursnieki nesteidzas atteikties no saviem “jaukajiem” skolas ieradumiem, jo ​​īpaši ar naivu pārliecību, ka viņus turpinās nēsāt kā maisu, cenšoties pārliecināt nevaldāmos skolotājus dot viņiem “C” vai pat "A" (ja mēs runājam par potenciālajiem medaļniekiem), sekojiet viņu piemēram burtiski visā.

Es maksāju par institūtu, vai, Kāpēc man mācīties?

Protams, negatīva loma ir arī studiju maksas iekasēšanai. Tas disciplinē un uzliek pienākumu tikai no vienas puses un nopietni korumpē, no otras puses. Šeit ir tikai viens tipisks gadījums: pēc pirmās organizatoriskās stundas ar pirmkursniekiem viens no skolēniem ar patiesu izbrīnu jautāja skolotājai: “Ko, vai tev te vēl jāmācās?”

Protams, sagatavošanas kursi, kas šodien nekur nav pieejami, daļēji kompensē nobīdi starp skolu un augstskolu, taču pilnībā to likvidēt nespēj, tāpēc paiet daudz laika, līdz vakardienas reflektanti apgūst studentu psiholoģiju. Tas notiek galvenokārt vecāka gadagājuma gados.

Maiguma un mīlestības meklējumos…

Gandrīz pirmo reizi savā praksē man bija iespēja sastapties ar grupām, kurās dominēja jauni vīrieši. 17-18 gadi ir vecums, kurā aktīvi tiek pētīta dzīve visos tās kārdinājumos un skaidri pieaug interese par pretējo dzimumu. Sarunas par mīlestības garīgo būtību un platonisko iemīlēšanās un bildināšanās periodu te maz noder – prasās kas cits. Es ne reizi vien esmu ievērojis, ka Buņina “Es pie viņas atnācu pusnakts stundā...” pat uz šiem rūdītajiem ciniķiem un nihilistiem iedarbojas prātīgi un vismaz daļēji atmodina tās “labās sajūtas”, par kurām savulaik runāja kāds cits mūsu klasiķis.

Ārējā brutalitāte bieži maskē konvulsīvo maigumu, par ko puiši kautrējas. Knibināšana un apskaušanās gaiteņos, knibināšana un klaigāšana pa klasesbiedru labi zināmajām vietām mums nepavisam neliecina par izlaidību vai neprasmi uzvesties (lai gan no kurienes tas nāk – uzvedības kultūra, kad ģimenē māca vienu lietu, skolā – citu, uz ielas – trešo?!) , bet par tieksmi pēc mīlestības, tieksmi pēc tās, kopā ar dziļiem kompleksiem ar bailēm kaut kā sevi atdot, atklāt.

Kāpēc man vispār ir vajadzīga jūsu kultūra?

Protams, nācās saskarties arī ar attieksmi pret humanitārajiem priekšmetiem kā nevajadzīgu balastu primitīvā jautājuma “Kāpēc mums tas vajadzīgs” līmenī? Daži kolēģi ignorē šo jautājumu, citi nododas gariem, mulsinošiem skaidrojumiem, kas neko nepaskaidro, bet tikai mulsina jautājuma būtību.

Par pašizglītības nepieciešamību nav runāts tagad un ne pie mums – taču šo vajadzību atzīst ne visi un ne uzreiz. Tiem, kas ir orientēti uz karjeru, uz panākumiem, uz pacelšanos pāri citiem, gandrīz nekas nav jāpaskaidro – viņi visu uzsūc kā sūklis un tikai tad kļūs skaidrs, kas viņos vēl ilgi paliks, kas paliks. tajos dažas minūtes. Bet šie “mērķtiecīgie”, kā minēts iepriekš, ir izteikts mazākums, lai gan strādāt ar viņiem ir prieks.

 Vispārējā zemā kultūra neapšaubāmi liek par sevi manīt visos saskarsmes līmeņos ar studentiem, un kas par studentiem – valsts mērogā! Mēs bieži spriežam pēc sevis: tā kā mēs to zinām, arī viņiem tas būtu jāzina, lai gan viņi joprojām nevienam neko nav parādā; šī ir paaudze, kas brīva no daudz kā, gandrīz visa, un, protams, pilnīgi bez tā sauktā. “intelektuālie kompleksi”: melot ir slikti, zagt ir slikti utt.

Tas vēl nav izplatīts, bet indigo bērni joprojām nonāk klasēs, ar kuriem jums jābūt īpaši uzmanīgiem. Vārdu sakot, skolotāja personīgais piemērs nozīmē ārkārtīgi daudz un diez vai tam ir vajadzīgs īpašs pierādījums. Gadās, ka cilvēki kādu priekšmetu mīl tieši skolotāja dēļ, pateicoties viņam. Varbūt viņi vēl maz saprot par mācību priekšmetu, bet jau tagad sniedzas, cenšas un vismaz par šo pūli ir pelnījuši uzslavu, pat ja gala rezultāts – eksāmena atzīme – būs pieticīgs.

Man tas joprojām ir noslēpums: kā mūsdienu jaunatne apvieno piezemētu, pragmatisku domāšanu (“Vai tas būs eksāmenā?”) ar tādu kā infantilismu, naivu pārliecību, ka viņi visu sakošļās un ieliks mutē. , viņiem vienkārši ir jātur tas atvērts visu laiku; ka viņu pieaugušās tantes un onkuļi izdarīs visu viņu vietā. Taču onkuļi un tantes atklāti baidās gan no vidusskolēniem, gan studentiem – nekad nevar zināt, kas viņiem pa prātam, bet naudas viņiem ir daudz...

Kad nav laika mācīties...

Skolotāju kopsapulcēs vairākkārt tika aktualizēts jautājums par zemo skolēnu aktivitāti klasēs un tās iemesliem. Tika minēti dažādi iemesli. Šķiet, ka viens no tiem bija mēģinājums apvienot nesavienojamas lietas – darbu un mācības. Nezinu nevienu studentu, kuram būtu izdevies šāda kombinācija; viņiem neizbēgami ir kaut kas jāupurē, un visbiežāk paliek mācības. Tāpēc arī savā praksē es nekad neprasu nekādus paskaidrojumus un neklausos atvainošanās par neierašanos uz nodarbībām – iemeslu ir milzum daudz, un, ja manās acīs tie ir necienīgi, tad viņiem ir otrādi, jo katram ir sava patiesība.

Par dzelzs loģiku

Vēl viens mūsu laika posts saistībā ar studentu jaunatni ir nespēja domāt abstrakti un tēlaini. Kā gan citādi to izskaidrot, kad socioloģijas skolotājs jautā: "Kas ir mobils cilvēks?" atbilde seko: "Vīrietis ar mobilo telefonu." Loģika ir dzelžaina, nāvējoša, absolūti vienkārša. Vai arī piemērs no manas prakses: uz jautājumu par nosaukuma “krievu kultūras zelta laikmets” iemesliem neklātienes students diezgan sirsnīgi atbildēja, ka ģimnāzijās un augstskolās sāka pasniegt vairāk zelta medaļas un ir tikpat sirsnīgi neizpratnē kā kāpēc es viņu aizsūtīju mājās.

Kur meklēt iemeslus?

Vai skola ir nesekmīga, vai tas ietekmē ģimeni? Šķiet, ka trauslos prātus daudz lielākā mērā ietekmē mediji, t.s. “dzeltenā prese”, kur viss tiek pasniegts pēc nominālvērtības un pat atvainošanās par pārspīlētām sensācijām var nesekot, un, ja tā sekos, tas būs sīkā drukā, nevis izdevuma pirmajā lapā.

Es atzīmēju, ka auditorija sāk klausīties daudz uzmanīgāk, kad jūs sākat atjaunināt materiālu ar stāstiem no personīgās pieredzes vai par to, ko esat redzējis vai dzirdējis no citiem. Rietumu pedagoģiskajā praksē tas viss tiek uzskatīts par sliktu formu: tiek gaidīts, ka skolotājs materiālu prezentēs sausi, ar minimālu “gag”, jo viņš ieradās klasē, lai palīdzētu skolēniem apgūt zināšanas. Pie mums ir otrādi. Es atstāšu malā jautājumu, vai tas ir labi vai slikti. Man skaidrs ir viens – skolēns, protams, spēj patstāvīgi izlasīt rindkopu no mācību grāmatas, bet vai viņš pats sapratīs izlasīto? Jautājums ir retorisks. Sausā teorija, no kuras nevar iztikt daudzās humanitārajās zinātnēs, vienkārši uzliek mums par pienākumu to “atdzīvināt”, un tad, redz, pateicoties tai, tā būs labāka un stingrāk asimilēta.

Masu kultūras ietekme ietekmē arī studentu šauro izpratni par radošumu, precīzāk, mākslu, jo radošums ir Radītāja vārdā, un māksla ir no velna, jo tā ir radīta kārdināšanai. Diemžēl pat izglītojošā darba skolu direktoru skolotāju līmenī šis darbs ir saistīts tikai ar diskotēku un KVN rīkošanu, kas jau sen ir sevi izsmēluši un novecojuši, it kā citu formu nebūtu.

Tāda ir humanitāro priekšmetu mācīšanas specifika tehniskajā augstskolā. Protams, var un vajag strādāt ar visiem, taču tikai lielākajai daļai skatītāju būtu abas prasmes – klausīšanās un dzirdes.